Eksistenciālā psihoterapija.

            Dzirdot vārdu „eksistenciālā psihoterapija”, Jums varētu rasties vairāki jautājumi:

• Kas ir eksistenciālā psihoterapija?
• Kāpēc izvēlēties tieši šo psihoterapijas virzienu?
• Ar kādiem jautājumiem es varētu vērsties pie psihoterapeita?

Uzreiz ir jāatzīmē, ka eksistenciālā psihoterapija pamatojas nevis uz psiholoģiskajām teorijām, bet pirmkārt, filozofiju, kas ir ļoti iesakņota dzīvē. Te ir tās galvenās vadlīnijas:

• Brīvība: Cilvēks pašos pamatos ir brīvs – brīvs gribēt, izvēlēties, rīkoties. Bet šāda brīvība ir ierobežota.

Tas, kā cilvēks izturas pret savu brīvību, kā uztver savus ierobežojumus, bieži sasaucas ar viņa dzīves grūtībām un iespējām, tāpēc šiem jautājumiem var veltīt laiku psihoterapijā. Nereti cilvēks dzīvo kā apstākļu sakritības upuris, tomēr psihoterapija var dot iespēju savus ierobežojumus aplūkot ar svaigāku skatienu un spert nepieciešamo soli pretim savai brīvībai.

• Trauksme: Tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa, kas pavada cilvēka brīvību un palīdz viņam virzīties pa savu dzīves ceļu, rēķinoties ar nākotnes nenoteiktību.

Tāpēc eksistenciālās psihoterapijas procesā ir nepieciešams iedziļināties savā nemierā un bailēs, nevis censties steidzīgi no tām atbrīvoties, ieslīgstot ilūzijā par pilnīgu mieru. Nereti trauksme ir ceļvedis, kas norāda cilvēkam uz tām sfērām, kurām nepieciešams pievērst uzmanību. Protams, ir arī cita veida trauksme, kas cilvēku psiholoģiski paralizē un izsauc mokošus stāvokļus, tāpēc ar psihoterapeita palīdzību var izprast, kāda veida trauksme ir cilvēkam, ko tā nozīmē un kā ar to apieties.

• Ierobežojumi: Tai skaitā dzīves ilguma ierobežojums, kas ir viena no neizbēgamākajām dzīves sastāvdaļām. Tas ir skaidrs fakts, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots. Kaut gan nāve ir arī atgādinājums par pašu dzīvi, par to, cik svarīgi savu dzīvi izdzīvot piepildīti. Turklāt svarīgi to piepildīt ar saviem mērķiem un vēlmēm, nevis ar tām, kuras par „pareizām” uzskata apkārtējie cilvēki.

Ir nozīmīgi, kā cilvēks izturas pret šo faktu un ko viņš iegulda viņam dotajā dzīves laika posmā. Eksistenciālā filozofija ir ļoti konkrēta. Katra cilvēka dzīvē tā atspoguļojas savādāk. Kāds meklē savu brīvību, kādam gribētos izprast un uzlabot savas attiecības ar cilvēkiem, kādam svarīgi izvēlēties, kādam nepieciešams līdzsvarot savu uztraukumu, kāds ir izmisumā, bet vēl ir gatavs saskatīt cerību… Katrs cilvēks, kas atnāk pie eksistenciālā psihoterapeita, ir īpašs un neatkārtojams. Cilvēkam, kurš ir nolēmis doties pie eksistenciālā psihoterapeita, nav speciāli jālasa eksistenciālo filozofu darbus. Tas arī nenozīmē, ka eksistenciālais terapeits pārstāstīs klientam kādas filozofu gudrības vai dos filozofisku padomu, kā dzīvot. Cilvēka attiecības ar universālajiem dzīves principiem – brīvību, atbildību, vainu, nāvi, ierobežojumiem, trauksmi pašas par sevi izgaismojas psihoterapijas procesā, atrodoties dialogā ar terapeitu „šeit un tagad”. Un pakāpeniskā savu attiecību ar šiem dzīves aspektiem apzināšanās palīdz cilvēkam iepazīt savus resursus, atdzīvināt savu spēku, no jauna satikties ar sevi, ar savu brīvību, atrast jaunas izvēles iespējas. Eksistenciālais psihoterapeits izvairās no direktīva skolotāja, ārsta vai trenera lomām, kuras paredz, ka speciālists zina „pareizo” atbildi un saka klientam, kas ir jādara. Eksistenciālai terapijai nav nolūka cilvēku ielikt sabiedrības normās, lai viņš kļūtu tāds kā visi un būtu „adaptēts”. Drīzāk eksistenciālā psihoterapija virzīta uz to, lai klientam būtu iespēja skaidrāk izprast tieši savu unikālo, subjektīvo dzīves skatījumu, kas palīdzētu atrast dzīves iespējas, vienlaikus nezaudējot saikni ar apkārtējo pasauli. Kādēļ gan tad ir nepieciešama psihoterapija, ja psihoterapeits nesteidzas klientam pateikt priekšā atbildes? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams atcerēties, kāda bija sākotnējā psihoterapijas nozīme. Vārds „psihoterapeits” nāk no grieķu valodas apzīmējuma „klātesošs”, tāpēc varētu teikt, ka psihoterapeits ir uzmanības, vērības un apzinātības speciālists. Psihoterapeits ir spējīgs būt klāt cilvēkam, kurš pats meklē savas patiesās atbildes uz dzīves uzstādītajiem jautājumiem.  Psihoterapeits ar savu klātesamību ļauj klientam pieredzēt atrašanos tādā atmosfērā, kur viņš jutīsies pieņemts un sadzirdēts. Bet vienlaikus terapeits arī palīdz klientam sastapties ar atšķirīgu skatījumu, kas izgaismo klienta fiksētās, sastingušās nostādnes, kuras savukārt var izraisīt dažādas grūtības dzīvē. Sastopoties ar atšķirīgo, klients var bagātināties. „Dzīve – tā nav problēma, kas jāatrisina, bet noslēpums, kuru var atklāt”, saka eksistenciālais filozofs G.Marsels. Tā vietā, lai simto reizi atkal „lauzītu galvu” par kādu situāciju, ar psihoterapeita palīdzību var aplūkot savu dzīvi ar svaigu skatienu un no savām rezervēm gaismā izvilkt jaunus spēka un iedvesmas avotus.

Kā ir organizēta psihoterapija.

Ja jūs apsverat iespēju uzsākt psihoterapiju, tad šie jautājumi jums palīdzēs noskaidrot savu situāciju:

• 1. Ko es no psihoterapijas gribētu gūt sev? Uz ko es ceru? Kādus uzdevumus psihoterapijā es sev varētu izvirzīt?

• 2. Kādā laika posmā man gribētos sasniegt vēlamo?

• 3. Ko es jau esmu izdarījis/-usi, lai savus mērķus sasniegtu patstāvīgi, bet ko esmu paveikusi ar draugu palīdzību? Kas nenostrādāja?

• 4. Cik lielā mērā esmu gatavs/-a ne tikai saņemt atbalstu, bet arī aktīvi piedalīties psihoterapijas procesā?

Kaut gan ir ļoti svarīgi noformulēt psihoterapijā vēlamo mērķi (te var palīdzēt psihoterapeits), tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka psihoterapeits netiecas mainīt klientu, bet drīzāk gan palīdz viņam labāk izprast un pieņemt sevi. Savukārt dzīves situācijas un sevis pieņemšana paver jaunas iespējas, kuras līdz šim netika pamanītas. Tajā pašā laikā cilvēkam, kas vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē, nepieciešams būt gatavam sastapties ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, diskomfortu un spriedzi. Ja tas notiek terapijas procesā, nav jābaidās, jo tas var būt izmaiņu procesa dabīga sastāvdaļa. Tāpat kā pie ārsta – dažreiz, lai notiktu dziedināšanās, vispirms ir nepieciešams atvērt un iztīrīt brūci. Tomēr psihoterapeits seko līdzi tam, cik lielā mērā klients tam ir gatavs un bez klienta gatavības viņš šo procesu neuzsāks. Pētot savu dzīvi, savu atbildību, savu izvēli, klientam var nākties izšķirties- vai mainīt sevi, savus ieradumus, izvēles, attieksmes, vai arī atstāt visu kā ir. Tā arī dažreiz ir svarīga un cienījamā izvēle, pie kā cilvēks nonāk terapijas procesā.

Bieži vien cilvēki, kas līdz šim nav apmeklējuši psihoterapeitu, uzskata, ka savas problēmas viņi atrisinās ar tuvinieku vai draugu palīdzību. Ir nozīmīgi, ja cilvēkam ir draugi un tuvinieki, kas spēj viņam veltīt laiku, viņu uzklausīt un patiesi just līdzi. Tomēr reizēm tuvinieki tik lielā mērā paši ir emocionāli iesaistīti klienta situācijā, ka viņiem ir smagi uz notiekošo skatīties un izvērtēt situāciju no malas ar mierīgāku un plašāku skatījumu. Mēdz gadīties arī tā, ka radinieki un paziņas uzstāj uz pārmaiņām, bet psihoterapeits ir cilvēka psiholoģijas pazinējs, tāpēc viņš netieksies izmainīt klientu un necentīsies to darīt bez klienta apzinātas gatavības tam. Tikšanos ar psihoterapeitu nav vērts salīdzināt ar sarunu ar draugiem, tāpēc ka šī ir pavisam cita veida komunikācija, kas ir profesionāli organizēta un mērķtiecīga.

Terapijas sesijas ilgums ir 50 minūtes. Tas ir optimālais laiks, kurā var iespējams uzmanīgi pētīt klienta dzīvē notiekošo, nonākt pie atsevišķiem secinājumiem.

Tikšanos skaits ir atkarīgs no klienta jautājuma sarežģītības, tā dziļuma un nopietnības. Parasti īslaicīgā terapija ilgst 3 mēnešus (aptuveni 10-12 tikšanās). Ja klienta problēma ir ļoti nopietna un ir veidojusies ilgstošā laika posmā, tad tās izskatīšanai būs nepieciešams ilgāks laiks – dažreiz tas var būt pat vairāki gadi. Tomēr klientam vienmēr ir dota brīva izvēle pārtraukt terapiju, kaut gan svarīgi ir nesteigties un dot sev un terapeitam pietiekami daudz laika, lai sasniegtu uzstādītus mērķus. Kā arī negaidīt brīnumainas pārmaiņas pēc viena vai diviem psihoterapeita apmeklējumiem. Lai gan cilvēki saka, ka atvieglojumu izjūt jau pēc pirmajām tikšanās reizēm.

Tikšanos biežums parasti ir viena reize nedēļā. Nedēļas intervāls starp tikšanās reizēm ir optimālais laiks, lai klients varētu izjust notiekošo, pārdomāt to, kas ir bijis terapijas laikā, integrēt dzīvē terapijā gūto, kā arī izstrādāt un uz nākamo tikšanās reizi atnest jaunu materiālu terapeitiskajai darbībai.

Konfidencialitāte – profesionālā ētika prasa no psihoterapeita klienta privātās dzīves neaizskaramības un robežu aizstāvēšanu. Visa terapeitam uzticētā klienta informācija ir konfidenciāla, izņemot atsevišķus gadījumus, kad pastāv draudi klienta vai citu viņam apkārtesošo cilvēku dzīvībai un veselībai.

Maksa par psihoterapiju palīdz klientam atbildīgāk attiekties pret kopīgi ar terapeitu veikto psihoterapijas procesu, pilnvērtīgi un pārdomāti izmantot psihoterapijai atvēlēto laiku. Klientam psihoterapijas apmaksa ir ieguldījums viņa dzīves kvalitātē, kas var sniegt rezultātus arī ilgi pēc tam, kad pats psihoterapijas process jau ir noslēdzies. Dažreiz klienti uzdod jautājumu, kālab jāmaksā psihoterapeitam, ja viņš nedod padomu kā dzīvot. Katram klientam ir sava izpratne par to, par ko viņš terapijā maksā naudu. Varētu teikt, ka klients psihoterapeitam maksā ne tik daudz par atbildēm, cik par uzdotajiem jautājumiem, kuri palīdz cilvēkam virzīties pie savām unikālajām atbildēm. Kā arī nauda ir samaksa par laiku, kuru psihoterapeits veltī klientam, un profesionālismu, kuru psihoterapeits vairāku gadu garumā ir attīstījis un turpina pilnveidot. Maksa ir arī dzīves likuma ilustrācija, kas parāda, ka cilvēkam par visu ir jāmaksā, bet nauda ir šādas samaksas simbols. Dažreiz klientam ir ļoti lietderīgi un veselīgi izpētīt savus apiešanās ar naudu paradumus, ar to saistītos uzskatus un sarežģījumus. Piemēram, daži cilvēki vēlas saņemt daudz, bet ieguldīt maz, citi visu laiku pārmaksā, daži vieglprātīgi šķiras no naudas, savukārt citi nervozē par katru nelielu summu. Visu šo īpatnību izpēte terapijas laikā var palīdzēt klientam dzīvē uzmanīgāk attiekties pret naudu un samaksu (tās nemateriālajā izpratnē). Kontakts ar terapeitu, uzticēšanās var veidoties pakāpeniski, atkarībā no tā, kā psihoterapijas procesā veidojas savstarpējas attiecības starp klientu un terapeitu. Terapijā palīdz atklātība. Tomēr to, cik padziļināti atklāties terapeitam, dalīties ar viņu, klients izvēlas pats. Tāpēc stereotips, kas pastāv sabiedrībā, ka psihoterapeits „cilvēkam redz cauri” vai arī pats var „ielīst klientam galvā un tur kaut ko pakoriģēt”, ir kļūdains. Ja klientam psihoterapijas laikā rodas dažādas izjūtas un emocijas, lai arī kādas tās nebūtu, svarīgi ar tām padalīties ar psihoterapeitu. Terapeits var palīdzēt noskaidrot savstarpējās attiecības un šīs izjūtas izprast un pieņemt. Cilvēki bieži maldās, uzskatot, ka psihoterapija ir domāta tikai cilvēkiem ar nopietniem emocionāliem un garīgiem satricinājumiem. Psihoterapeits var palīdzēt jebkuram cilvēkam, kurš vēlas piepildīt savu dzīvi ar personīgo jēgu un ir pietiekami drosmīgs, lai atklāti un tieši paskatītos uz visu ar viņu notiekošo. Psihoterapija var būt noderīga gan ikdienišķos jautājumos un nelielu sarežģījumu gadījumos, gan arī pie smagiem dzīves triecieniem (nelaimes gadījumi, tuvinieku zaudējums, vardarbība, šķiršanās un citi traumatiski notikumi). Psihoterapija ir lietderīga, kad ir grūtības savstarpēji komunicēt ar apkārtējiem, kad ir vientulības sajūta, ir grūtības pieņemt svarīgus lēmumus, ir tukšuma sajūta un jēgas zudums, nomāktība, šaubas par sevi un saviem spēkiem, ir dažādi trauksmes stāvokļi, kā arī daudzās citās situācijās.